Izaicinājums: Daikatana – 1. daļa
Pāris dienas atpakaļ saņēmu izaicinājumu iziet un uzrakstīt apskatu par bēdīgi slaveno Daikatana. Šķiet, daļa no izaicinājuma bija arī spēli sadabūt. Nebūt no tiem vieglākajiem uzdevumiem, ņemot vērā, ka paši izdevēji par savu garadarbu kaunās, bet veidotāju kompānija jau izsenis kā bankrotējusi.
Tātad, Daikatanu izveidoja Ion Storm (slaveni ar Deus Ex radīšanu) tālajā 2000. gadā un izdeva Eidos (izdeva arīdzan Tomb Raider, Commandos,..). Gaidīšanas laikā spēle tika ļoti izslavēta un izreklamēta malu malās, taču nonākot pirmo kritiķu un spēlētāju rokās, žurnāli un interneta vietnes piepildijās ar negatīvām atsauksmēm, par briesmīgo kvalitāti gan grafiskajā (quake 2 dzinējs) izpildijumā, gan spēlējamības ziņā. Spēles varoņi ir japāņi, samurajveidīgie, ar visām katanām un pārējo, kas piedienas.Viņi klejo pa malu malām, pa dažādiem tempļiem un svētvietām līdzīgi kā Lara Krofta. Ko viņi tur dara, īsti vēl nav skaidrs, bet ceru noskaidrot. Pats nobrīnijos uzzinot, ka spēlei ir arī sižets.
Pārcilājot slavenākos interneta spēļu veikalus, nekur nevar atrast Daikatana. Officiālās mājas lapas jau sen kā nav, tā pat Eidos visas saistības ar šo spēli, acīmredzami, grib nodzēst un aizmirst, jo arī viņu lapā nav ne mazākās norādes. Mazliet vairāk pacenšoties atradu vietu, kur iegūt demo versiju. Ar to tad arī sāku. Tikmēr, atzīšos, mēģinu pilno versiju iegūt caur torrentiem, kas arī nenākas viegli. Vienīgais veikals, kur atradu Daikatana ir amazon.com, taču spēles kopija maksā $16. SEŠPADSMIT DOLĀRI!!! Par Daikatana! Kamēr pilnā versija vēl lēnām ceļo uz manu pusi, ķēros klāt demo.
Instalācija pati par sevi brīdina par gaidāmajām briesmām. Tomēr es saņemu drosmi un turpinu. Ar pirmo reizi neizdodas, kaut kas nokaras. Error -113. Ar otro reizi viss sanāk un sākam spēli. Izbrīna fakts, ka pie izšķirtspējām ir atzīme – 1600x.. Tomēr izvēloties tik lielu, spēle palaižas nelielā lodziņā ekrāna centrā.
Tālākais attiecināms tikai uz demo versiju. Spēles process ir nomācošs. Vienīgais par ko tās laikā vari domāt ir – kad būs līmeņa beigas? Daikatana neizceļas ar nevienu mūsdienu spēļu vērtību. Galvenais uzdevums ir skraidīt pa vienveidīgiem un nomācošiem tuneļiem, šaut odus un vardes. Kāda burkāna pēc man uzbrūk vardes? Tās ir radioaktīvās vardes? Jo ūdens visapkārt ir koši zaļš. Vai es nomiršu, ja tajā iekāpšu? Spēles process zināmā mērā atgādina daudzspēlētāju režīmu, jebkurā parastā FPS, vienīgi tu spēlē pats ar sevi. Šauj vardes. Tuvcīņas ierocis – roka. Pilnībā pieņemami, ņemot vērā, ka tu esi samurajs. Tavs ķermenis ir nāvējošs ierocis. Pret vardēm.
No odiem pie zirnekļiem
Nākamā zona ir tuksnesis, kas ļoti atgādina Tomb Raider. Tu klīsti pa seniem ēģiptiešu tempļiem, kuros ap katru stūri sēž palagos satinies terrorists, jestri murmulēdams apmētā tevi ar … kaut ko. Poligonu daudzums objektos liedz saprast, kas tas ir. Vai terroristi ir pieradinājuši skeletus ar zobeniem un milzu zirnekļus kā arī grifus? Kāpēc šie izdzimteņi neuzbrūk terroristiem? Zīmīgi, ka ēģiptiešu tempļos uz sienām ir sengrieķu burti. Vai arī Sengrieķu tempļos uz sienām seno ēģiptiešu zīmējumi. Tālāk līmenis pa ziemu. Mums palīgos ir iedoti 2 pesonāži, no kuriem viens jestri šauj ar loku, otrs bēg, līdz ko parādās pretinieki. Jo viņam nav loks. Vispār aptverot, ka spēlei tomēr ir kāds sižets, interese par to nedaudz aug. Tomēr pats spēles process ir vienveidīgs, neticami garlaicīgs un nereti, vienkārši, ar absurdiem pavērsiniem, kādi bija visai raksturīgi astoņdemito gadu spēlēm.
Sitiens zem jostas vietas ir saglabāšanās sistēma. Lai to izdarītu, tev ir jātrod īpaši saglabāšanās dārgakmeņi. Save gems. Asprātīgi. Taču no geimera tiek prasītas nindzjas līmeņa pareģošanas spējas, lai zinātu, kurā vietā būs briesmas, pirms kurām vajadzētu saglabāties, lai nejauši nesaglabātos aptuveni 10 metrus pirms līmeņu maiņas, kur ieslēdzas autosave. Es tā izdariju vismaz 2 reizes 3 līmeņu laikā. Un tad nākamajā līmenī nomirstot, viss ir jāsāk no sākuma.
zombiji teleportējas. WTF?
Taču viss nebūt nav tik briesmīgi. Ņemot vērā izdošanas gadu, spēles stilistika un ideja ar japāņu kulturas popularizēšanu nav peļama, vienīgi izpildījums ir pavājšs. Pie plusiem jāpiemin līmeņu sistēma. Galinot pretiniekus, mēs iegūstam pieredzi un varam attīstīt dažādus personāža parametrus. Vismaz kaut kas kā dēļ cīnīties. Spēle ir kopumā ir viens ilgs un absurds slaktiņš. Taču par gaumi nestrīdas. Vienam patīk kvesti, citam atkal atslābināt smadzenes iekš šāda tipa gaļasmašīnas. Smadzenes nomierina, taču nervi dabū dubultu devu. Lai vai kā, nevar par spēli spriest, pēc pāris, no konteksta izrautiem, gabaliem. Tāpēc gaidu ierodamies pilno versiju, lai pabeigtu apskatu.
Turpinājums sekos…
http://dk.toastednet.org/files.html