Šeit esošais ir blogs ir vecā versija no – Pašlaik spēlēju – un vairs nav aktīva. Jau tagad šeit nav vesela rinda pēdējo rakstu, kas ir TIKAI jaunajā adresē – speeles.com 

Jau kādu laiciņu atpakaļ, man apnika ievietot 2 identiskus rakstus 2 dažādos blogos, tāpēc šis blogs vairs nav aktīvs šeit, taču turpina savu darbību ar vairākiem uzlabojumiem jaunajā, īsajā adresē. 

Ja jums patīk šeit, patiks tur vēl vairāk. Paldies, ka sekojat līdz šī bloga darbībai! Tiksimies jaunajā vietnē!

Visi laipni aicināti uz bloga jauno adresi – http://speeles.com

Šāds, ļoti ekstrēms nosaukums ir piedots vienam no orģinālākajiem mācību projektiem. Jautrākais veids, kā iemācīt kādam ātri rakstīt ar datoru ir uzsūtīt viņam zombiju baru. Ar tādu filozofiju, šķiet ir nākuši klajā Smilebit, kas 1999. gadā izveidoja savdabīgu spēli – Typing of the Dead.

Šobrīd tā ir nonākusi abandonware apritē un ir iegūstama bez atlīdzības šajā lapā. 

Viss spēles process, praktiski, ir rakstīšana pēc iespējas ātrāk. Laikā, kad visas lielās spēļu kompānijas mēģina atrast arven jaunus elementus, ko iesaisīt spēlē, šis kaut kā jau laiku atpakaļ ir paslīdējis visiem garām. Neskatoties uz to, ka tas izklausās mazliet muļķīgi, izpildijums ir patiešām neticami labs, un spēles laikā par to vienkārši nav daudz laika domāt.

Jāsaka, ka spēles process ir negaidīti aizraujošs. Domāju, visiem jau ir skaidrs, ka šajā spēlē priekšrocības ir sekretārēm un programmētājiem. Šķiet, ka arī tiem, kuru dzimtā valoda ir angļu, jo tad tik ļoti nebūtu jāpievērš uzmanība vārdu pareizai rakstībai. Spēles process rada ievērojamu spriedzi un šajā ziņā aiziet garām pat lielai daļai survival žanra spēļu ar idiotisku vadību. Vienīgais veids kā izdzīvot ir rakstīt pēc iespējas ātrāk. Ja tiek ievadīti nepareizie burti, vai nevari atrast pareizos burtus laicīgi, zombiji tevi saplosīs gabalos, un tu tur neko nevari padarīt. Pieplusojot tam straujo muzikālo  pavadījumu, adrenalīns tiek saražots daudz lielākos apjomos, kā jebkurā man zināmā FPS. 

Savādi lielu ietekmi uz spēlētāju atstāj citi spēles personāži. Bieži vien spēlē parādās ainas, kur kādam nelaimīgam iedzīvotājam uzbrūk vairāki briesmoņi un ir jāpaspēj ievadīt frāzes vai vārdi pieteikami ātri, lai tos izglābtu. Visbiežāk tas diemžēl neizdodas, tad seko savāds pārdzīvojums par neizdošanos. Liels pluss veidotājiem par ideju, kas īstenota ar savādas, slēptas hipnozes palīdzību.

Bosi spēlē, izceļas ar savādāku spēles stilu. Tā vietā, lai vienkārši būtu jāraksta teksti, tiek dažādi apgrūtināta situācija. Piemēram, var rakstīt tikai tad, kad briesmonis atver muti, vai tiek dots jautājums un ātri ir jāizvēlas pareizā atbilde un tā jāieraksta.

Tā pat spēlei ir dažadi režīmi, no vienkāršas misiju iziešanas līdz cīņai tikai ar bosiem, ātrakstīšanas pamācībām, īpaši grūtiem apstākļiem vai arī daudzspēlētaju režīmam.

Uz Windows Vista, diemžēl, spēli piemeklē nepatīkami gļuki saistībā ar transparensiju tekstūrām, taču spēles procesu tas nebojā. Spēle ir ports no Dreamcast (paveca Sega`s konsole, kas slavena ar lielu skaitu, izcilas kvalitātes spēlēm), jo ne tikai padaudz gļuki ir sastopami tās darbībā, bet tai nav arī iziešanas pogas. Tie ir spēles galvenie mīnusi.

Par sižetu un dialogiem, es īsti neesmu pārliecināts, jo lai gan reizēm ir grūti pateikt, šķiet, ka viss šajā jomā esošais spēlē ir ar kārtīgu sarkasma un absurda devu. Vismaz rakstāmās frāzes pilnīgi noteikti. Tā pat mazliet dīvaini ir pesonāži, kas staiga apkārt ar Sega Dreamcast uz mugurām un klaviatūrām priekšā tā vietā, lai apkrautos ar šaujamajiem un lidinātu pa gaisu zombiju locekļus ar skaļiem bises šāvieniem. 

Grafiskais iepakojums, nav mūsdienām adekvāts, taču tas nav īpaši svarīgi šāda tipa spēlēs, kur galvenais nav izbaudīt dabas ainavas, bet gan kārtīgi izklaidēties. Sega Dreamcast konsoles iespējas, kā zināms ir ļoti ierobežotas. Mani vairāk izbrīna jautājums, kādēļ rakstīšanas spēle pirmām kārtām tika izdota uz Arkādes automātiem, Dreamcast un PS2 nevis PC, kur klaviatūra ir standarta aprīkojums? 

Neskatoties uz acīmredzamiem mīnusiem, kas kādam labam estētam varētu sabojāt visu dienu, man personīgi šī spēle, pat ļoti patīk. Ar visiem sarkastiskajiem tekstiem, viltotajiem pārdzīvojumiem, augsto grūtības līmeni un pat sāpošajām rokām. Noteikti tiek ierindota īpašā sarakstā, starp iemīļotākajām spēlēm.

Nedaudz līdzīga šaušanas spēle, tikai flash formātā un ar globāliem statiem.

 Un tā  vien šķiet, ka šo rakstu es uzrakstīju daudz ātrāk, kā visus citus..

Vienā teikumā: Unikāls un aizraujošs projekts, kas nepelnīti ir pazudis milzīgajā spēļu klāstā.

Vislabāk lasīt iekš speeles.com

Racing pitch ir dīvainākā braukšanas spēle, kādu es jebkad esmu spēlējis. Automašīnu ar kuru ir jābrauc, nevada ar taustiņiem, bet gan ar balsi. Konkrētāk ar skaņas augstumu.

Domaju visi, vismaz puikas, bērnībā ir grūstījuši pa grīdu rotaļu mašīnas un rūkuši līdz. Tagad jums visiem ir iespēja rūkt, lai uzvarētu sacensībās. Var gan rūkt, gan kaukt, gan citādi tracināt mājdzīvniekus, galvenais, lai skaņas augstums būtu viegli maināms. Jo augstāku toni jūs radat, jo ātrāk mašīna pārvietojas. Tiesa jauzmanās no spiegšanas, jo pārlieku liela jauda dzinēju var sadedzināt. Kā arī izslīdot no trases, jums jāgaida, kamēr tā tiek uzlikta atpakaļ, un tas bojā apļa laikus, kas ir vienīgais spēles sacensību veids.

Acīmredzot veidotāji vēl nav izdomājuši, kā lai atšķir vairākas balsis vienlaicīgi. Mīnuss, lai šo spēli spēlētu, jums nepieciešams mikrofons. Ja jūs sēžat pie laptopa, tā nav liela problēma, par cik vairumā šo ierīču, mikrofons jau ir iebūvēts.

Mājas datoriem, gan vajadzēs vienu iegādāties. Pēc tam tusiņi mājā var palikt vēl par pāris iedaļām jautrāki.

Vienīgi nākamajā dienā varētu būt problēmas ar runāšanu.    Lai spēle būtu pieejama dažādiem dzimumiem un balss tembriem, mums tiek dota iespēja izvēlēties toņkārtu, cik augstu ir jāspiedz, lai mašīna dotos uz priekšu ar pilnu jaudu. 

Grafiskais izpīldījums, neatkarīgajām spēlēm atbilstošs, bet visnotaļ pievilcīgs. Lai gan pie UI dizaineri varēja mazliet labāk piestrādāt, pats spēles process izskatās pieņemami.

Spēle ir pavisam neliela un bez maksas novelkama veidotāju mājas lapā. Laiks mācīties patskaņus!  

Vienā teikumā: Ļoti orģināls spēles process saviesīgiem pasākumiem vai mājdzīvnieku tracināšanai.

Ir grūti ar screenshotiem attēlot savādo spēles procesu, tāpēc zemāk ieliku arī video. Mēs visi zinam slīdoša fona spēles, kur spēlētājs iet no kreisās uz labo pusi. Šeit situācija ir līdzīga, vienīgi spēlētājs iet visos virzienos. Pa kreisi, pa labi, uz augšu un uz leju. Un tas notiek pateicoties ģeniālajai idejai – grozīt spēles pasauli.

Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāks pie Muhameda. Pavisam vienkārši. Kapēc mums ir jāpūlās un jālec, ja mēs varam pagriezt pasauli? Lai līmeņos nonāktu kaut kur, gribot negribo tā pasaule ir jāgriež. Attiecīgi, objekti līmeņos un pats spēlētajs pakļaujas pārmaiņām un krīt uz leju.

Grafiskais izpildījums ir neticami labs. Mākslinieciskā stilistika ar plēsto fotogrāfiju tekstūrām un zīmētiem objektiem nostrādā vienkārši fantastiski. Tā pat skaņu effekti, kas ir vienkārši ierakstīti ar balsi, papildina šo dizainu kā pareizais siers labu vīnu. Vienīgi izvēlnes mūzika ir neticami kaitinoša un to gribas drīzāk noslēgt.

Šīs spēles process dažās minūtēs panāk to, ko reklāmas noslūkos minēja Mirror`s edge veidotāji. Pēc pāris minūtēm rotējošā pasaulē spēlētāju var pārņemt nelabums. Nemēģināju, cik ilgi ir jāspēlē, lai sāktu vemt, taču šī spēle to izdara daudz ātrāk nekā salielītais Mirror`s Edge, kas manī neizraisīja tamlīdzīgas izjūtas vispār. Bulīmiķiem, pirkstu aizstājējs. 

Neskatoties uz mūziku un īso spēlēšanas laiku (jo pēc ilgāka laika paliek nelabi), spēle jau tagad izskatās, izklausās lieliski, lai gan esošais produkts ir tikai prototips. Pilnu šo versiju var lejupielādēt veidotāju mājas lapā. 

And Yet It Moves Teaser from mml on Vimeo.

Vienā teikumā: Vizuāli ļoti pievilcīgs, nelabumu izraisošs neatkarīgais projekts, kam varētu būt nākotne starp labākajiem sugas brāļiem.

Vislabāk lasīt iekš speeles.com

Caur laiku laikiem Test Drive ir bijis Need for Speed konkurents, kuru NFS sērija ir saņurcījusi un nolikusi otrajā vietā. Test Drive 4 ir laikabiedrs Need for Speed II spēlei. Un arī šeit nebūt negāja viegli.

Laikam bija jāsāk ar to, ka pēdējā laikā koncentrēju savus spēkus uz pavecākām spēlēm un mēģinu atrast to vienu spīdošo, kuru esmu šajā laikā palaidis garām, jo pārsvarā tās spēles kas nāk ārā pēdējos gados, maigi izsakoties, ir garlaicīgas. 

Tātad kā pirmā rindā – Test Drive 4. Tālajā 1997. gadā braukšanām bija pavisam cits piesitiens, taču vājības tās pašas kas pašlaik. Tolaik braukšanas spēles nebija tās, kurās stundām ilgi apbrīnot dārgo mašīnu skaistumu. To var darīt mūsdienās. Tieši tāpēc tolaik NFS sērijā bija atsevišķa poga – showcase, kur varēja aplūkot attēlus un parametrus, kamēr onkulis gari un plaši runāja par izvēlēto automašīnu. Pašā spēlē modeļi visbiežak bija ļoti zema poligonu skaita modeļi ar izvēlētās mašīnas tekstūru. Pašas spēles jēga bija braukšana. Nekādi lieki elementi – izvēlies mašinu, trasi un aiziet. Pat krāsu mašīnām nevarēja mainīt. 

Tātad, ja spēles galvenā lieta ir braukšanas process, tam būtu jābūt noslīpētam līdz ideālam. Ar vecākajiem NFS tā patiešam arī ir. Mašīnas vadās burvīgi, kamēr Test Drive šķietami iet uz simulācijas pusi. 1997. gadā no mūsdienu viedokļa, vārds simulācija noteikti izklausās kā ņirgāšanās, taču es te vairāk runāju tā laika kontekstā.

Automašīnas mēdz piedzīvot sānslīdi. Kamēr NFS sērijas pirmsākumos mašinas ir pielīmētas pie ceļa ar F1 cienīgu piespiedējspēku, TD rāda kā ir patiesībā. Asākos līkumos mašīna var sanest. Iespiežot gāzi grīdā riteņi sāks buksēt, un atkal pazudīs vadība. Ieskrienot sienā, jūs nevis izberzīsities līkumu ar 200km/h, bet gan slīpi aizlidosiet pāri trasei no trieciena. Tamlīdzīgi elementi liek braukt uzmanīgāk. Test Drive braukšanas ziņā ir intelektuālāka par NFS sēriju. Vai tas ir iemesls kāpēc NFS noņēma mainstream zīmi TD, jo pirms NFS, Test Drive bija datoru pavēlnieks. 

Spēles auto parks ir ļoti neliels mūsdienām, taču diezgan labs tiem laikiem. Parasti braukšanās nebija stipri vairāk par padsmit mašīnām, un TD4 nav izņēmums. Spēles izvēlne ir tā, kas sāpina mūsdienu prātus. Kontroles nevar salikt pats, tikai mainīt gatavus izkārtojumus, lai gan PS ports parādijās tikai pēc PC versijas. Tā pat nav diži daudz uzstrādijumi, kamēr NFS2 varēja krasi mainīt spēles vizuālo izskatu. 

Taču vairāk par visu kaitina pretinieki. Automašīnas jau tā vadās nedaudz katinoši, ar visām sanslīdēm un citiem sūdiem, tad tev blakus piebrauc apdauzīts Viper šoferītis un sāk tevi grūztīt. Pašsaprotami, ka tu atkal sagriezies. Ja braukšanā vairāk dabū redzēt ceļu atpakaļ nekā uz priekšu, tas ne par ko labu neliecina. 

Trases spēlē ir izcilas. Ar to es patiešam to arī domāju, bez zemtekstiem. Kamēr mūsdienās mašīnas brauc pa garlaicīgām, vienstāvīgām, naksnīgu pilsētu ielām, tajos laikos, automāšīnas brauca pa visurieni visapkārt pasaulei, un tas ir viens no iemesliem, kapēc 90to gadu braukšanas ir labākās braukšanas spēļu industrijas vēsturē. Te mums ir Sanfrancisko vājprātīgie lecieni ar 300km/h, te mums ir milzīgas platas šosejas, te mums ir Alpu kalnu slidenie ceļi, te mums ir Japāna, Anglija, ASV, Vācija.. Ļoti plaša spektra ceļi un to formāti, uz kuriem izmēģināt padsmit dārgas mašīnas.

Pats spēles process vairāk atgādina action spēli nekā braukšanas simulāciju. Spriedze, līdz pēdējam līkumam, jo pretinieki nepiekāpjas. Jākoncentrē uzmanība uz ceļu nemitīgi. Galvenais uzsvars tiek likts uz reakciju, nevis auto valdīšanas spējām un trašu pārzināšanu. Turieties uz asfaltētā ceļa, izvairieties no satiksmes mašīnām, apdzeniet pretiniekus un mēģiniet neizslīdēt. Nebūt nav tik viegli kā mūsdienās. Lai gan izklausās pēc SNES arkādes, tomēr tā ir pilnīga 3D konkurente NFS, kamēr gandrīz katrā ziņā tai piekāpjas.

Ja noliek blakus Test Drive 4 un Need For Speed2 (ar visu SE vai bez), NFS2 uzvar vienos vārtos, tomēr TD4 ir interesanta pieredze neskatoties ne uz ko, un šāda pieredze rada viedokli. Punkts spēļu vēsturē, kur EA parādija visiem, kā ir jātaisa labas braukšanas, un pirmā TD pāreja uz 3D formātu vainagojās ar zaudēšanu vēl tik ļoti zaļajam seriālam.

Ja nu ļoti gribās – TD4 tagad ir Abandonware un to bez atlīdzības var ielādēt kaut vai šajā lapā. 

Vienā teikumā: Interesanta, taču brīžiem kaitinoša braukšana, bez savas atmosfēras, taču ar vairāk izklaides iespējām kā lielam vairumam mūsdienu spēļu.

Vislabāk lasīt iekš speeles.com

Seriāls GTA pasaulē ir izaudzis līdz ikonas mērogiem, taču tā notika, tikai pēc trešās daļas izdošanas, kas radīja pilnīgi vai jaunu žanru spēļu pasaulē. Lai gan patiesībā pie tā paša sandbox stila pieturējās arī pirmās divas spēles, tikai šķiet, ka tajā laikā par to visiem bija nospļauties, jo divu dimensiju pasaule nevarēja uzburt to brīvības sajūtu ko izdarīja stipri klučainā 3dimensiju versija. 

Jāsāk ar to, ka GTA2 un GTA3 nav dažādas versijas, bet drīzāk dažādas spēles. Spēles stils, process un filozofija ir pilnīgi citādāka. Ja GTA3 ir kā lirisks pastāstiņš ar inovatīvām idejām savā laikā, tad GTA2 ir pavisam neveiklā situācijā novietotas klasiskas idejas. Kamēr GTA3 spēles stils ir mierīgs, jautrības un izklaides pilns, tad GTA2 ir ātrs, konkrēts un sarežģīts, kā profesionālais kibersports.

Ir nepieciešami labi attīstīti refleksi spēlējot GTA2, jo spēles temps ir daudz lielāks, pie kāda mūsdienu izlutinātais spēlmanis ir pieradis. Pateicoties tam, ka kamera kustas tik veikli, ka reizēm var sajust brokastu garšu mutē, mēs ne vella neredzam kur tad mēs tādā tempā steidzamies. Ir tikai pāris bultiņas, kas norāda aptuvenu virzienu. Nav pat īsti saprotama pilsētas uzbūve, kas ir kas, kur var iet, kur nē, jo no augšas viss izskatās diezgan neskaidri. 

Pats spēles process it kā būtu pamatā tā pati Lielā Auto Zādzība. Dodamies pie telefona, saņemam kādu krimināla rakstura uzdevumu un dodamies to pildīt. Pa ceļam varam ņemt jebkuru mašīnu no ceļa, darīt pāri mietpilsoņiem un kaitināt policiju. Taču kāpēc tas viss nesagādā ne tuvu tādu jautrību, kā tas bija ar 3 dimensiju GTA?

Spēles iespējas ir ļoti ierobežotas. Praktiski nav nekas cits, ko darīt, kā vien ātri braukt pa ceļu, no kura mēs redzam pāris kvadrātmetrus. Vai griezties ap savu asi un šaut. Nu protams vēl īpaša poga tiek dota, lai varētu izdot nepieklājīgas dabiskas izcelsmes skaņas caur orālo un anālo atveri. Un tam tiek atvēlēts vesels taustiņš, kuru kopējais skaits spēlē nepārsniedz 10. 

Ja skatāmies no iznākšanas laika konteksta, spēle protams saturēja dažas inovatīvas lietas. Ilūziju par brīvības sajūtu spēlē. Un desmit gadu vecumā tev ir pilnīgi vienalga, ka tur nav nekā ko darīt un spēles process ir vairāk mokošs nekā izklaidējošs. Šāda vecuma cilvēki atrod izklaidi arī vienkāršā braukšanā pa ietvi pāri gājējiem.  Tomēr tiem cilvēkiem, kas mēdz arī domāt ar galvu, šī spēle varētu likties vienkārši lieka laika notriekšana, nedz izklaide atpūtas nolūkos. Šodienas kontekstā, tā nav īsti vairs spēle pēc definīcijas, jo Flash spēles pārlūkos mēdz sagādāt vairāk jautrības un prieka. 

Arī GTA2 satur radio stacijas automašīnās, vieglo, sarkastisko kriminālo humoru, dažāda veida automašīnu zagšanu, pilsētas daļu atvēršanu un tas šķiet bija vienīgais, kas piespieda vispār saņemt drosmi no GTA2 turpināt uz GTA3. 

Šķiet ir iemesls, kādēļ pirmās divas GTA sērijas bija nemanāmas un praktiski tādas arī palika. GTA3 tikai sāka piedāvāt spēles procesā to, kas pietrūka ceļā no garlaicības, līdz fantastiskai inovācijai un te nav runa par 3D tehnoloģijām, bet gan uzvedumu daudzveidību un spēles procesu, kas jebkurā pieaugušajā acumirklī pamodina bērnu. Kamēr, piemēram, Worms seriālā ieiešana 3D ērā bija katastrofa, GTA sērijā tas bija glābiņš.

Tā vien rodas iespaids, ka spēle ir domāta vai nu cilvēkiem tālajā 1999. gadā vai tādiem spēlētājiem, kam baudu sagādā arī nemitīga Quake2 spēlēšana vai Counter-strike. Pārējie, šajā garadarbā, neko priekš sevis, visticamāk neatradīs.

Starpcitu, GTA2 jau laiciņu ir Abandonware un var tikt ielādēta lielā daļā abandonware lapu. Kā piemēram šajā. 

Vienā teikumā: GTA seriāla pirmsākumi ne tuvu nav tik cēli vai interesanti, kā pēcteči, šajā gadijumā -garlaicīga un neērti spēlējama daļa.

Pirms neilga laiciņa blogā bija raksts par spēļu industriju un pārdomas par spēļu veidošanu Latvijas mērogos. Tā nu pagājušajā nedēļas nogalē, nejaušā kārtā pieķēru sevi domājam par kādu nelielu, muļķīgu ideju, kuru tūlīt pēc tam arī īstenoju tās pašas dienas vakarā - turpini.tk

Pirmām kārtām jaattaisnojas, ka īsti tā nav tipiska video spēle, drīzāk bērnu spēle, kas no papīru lapām pārnesta interneta vidē. Projekts pašlaik atrodas uz bezmaksas hostinga ar bezmaksas domēnu (tāpēc .tk), jo ir pavisam nenopietns un pašlaik darbojas tādā kā testa režīmā, kas nemitīgi tiek uzlabots un pilnveidots. 

Tā ideja ir pavisam vienkārša un sena bērnu spēle. Katrs dalībnieks uzraksta noteiktu teikuma daļu, noteiktā locījumā, tad aizloka lapiņu un padod tālāk, kur kāds cits to turpina, bez vienota konteksta. Attinot papīru pēc tam vaļā, rodas interesanti un bieži vien neloģiski, taču smieklīgi teikumi. Tieši šo ideju es centos pārnest vidē, kur katra teikuma veidošanā varētu piedalīties simtiem, pat tūkstošiem rakstītāju. 

Katrs apmeklētājs var ievadīt savas teikuma daļas, tad tās tiek samaisītas kopā ar citu autoru teikumu daļām un tiek kombinēti teikumi balstoties uz nejaušības principa. 

Pašreizējā projekta popularitāte ir negaidīti liela. Triju dienu laikā, kopš lapa ir izveidota un palaista, to ir piemeklējušas vairāk kā 3000 lapu pārlādes, gandrīz 200 IP adreses un iekrājušies, nu jau vairāk kā 250 teikumi, kuru skaits katru dienu palielinās aptuveni par 100-150.

Tuvākā nākotnē ir vēlme papildināt lapu ar veselu rindu noderīgiem uzlabojumiem un optimizēt teikumu veidošanas sistēmu. Līdz tam, lapa ir pieejama jau norādītajā adresē un var droši piedalīties spēlē un ievadīt savus variantus. Tiesa, pašreizējā stāvoklī varētu reizēm rasties nelielas tehniskas aizķeršanās, taču tās cenšos ātri novērst.

Visi laipni gaidīti izmēģināt  - turpini.tk

Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas grib nopelnīt internetā. Tad nu viens no šādiem peļņas veidiem ir veidot interneta pārlūku spēles ar dažādiem maksas bonusiem. Visapkārt globusam ir sastopamas kompānijas, kurām tā ir pamata nodarbošanās, un kas praktiski ražo šāda tipa spēles. Viena no šīm kompānijām – Gameforge – ir paspējusi pārtulkot vairākus savus projektus arī latviski, tad nu es mēģināju iebraukt vienā no tiem - ikariam.lv

Jāsaka, ka šī spēle patīkami pārsteidza vairākās jomās. Pirmām kārtām, līdzīgi kā Travian, vizuālais noformējums ir ļoti patīkams un uztur omulīguma sajūtu spēlētājā. Ļoti kvalitatīvi nostrādāti dizaina elementi, ikonas, pat personāžu modeļi un protams apkārtējā vide. 

Otra lieta, kas laipni aicināja turpināt spēlēt šo projektu, bija netipiskais spēles process. Spēle ir lieliski izstrādāta ar tiešu uzsvaru uz MMO. Spēlētājiem ir nevis jānoslēdzas un jābūvē katram sava maza impērija, bet gan jāsadarbojas, lai kaut ko nopietnu panāktu. Alianses, tirdzniecības ceļi, pat resursu ieguves vietu apgreidošana, viss ir vitāli svarīgs, lai tiktu pie lielas impērijas un visās šajās lietās ir nepieciešamas labas attiecības un saspēle ar citiem spēlētājiem. Socializācijas elementi šajā spēlē ir vairākkārt lielāki un attīstītāki nekā vairumā ‘lielo’ MMORPG, kur saspēlei ar citiem vajadzētu būt galvenajam elementam.

Jaatzīst, ka Ikariam lielā mērā atgādina Civilization seriālu, gan pēc spēles procesa, gan arī vizuāli pēc interfeisa, kas visticamāk ir bijs galvenais veidotāju iedvesmas objekts. Domājams, ka tiem, kam patīk Civilizācija, patiks arī ikariam, kas ir vairākkārt vienkāršota, taču vēl joprojām ļoti aizraujoša tās atvase, un galvenais kopā ar tūkstošiem citu latviešu.

Spēle tehniski ir PHP + Javascripts. Nav manāmi nekādi flashi vai citi multimēdiju elementi, kas varētu pieprasīt papildus pluginus no pārlūka. Tāpēc tai vajadzētu iet uz jebkura datora, bez papildus instalācijām.

Tad par pašu spēles procesu. Spēlētaji ir sadalīti kopējā pasaulē pa salām. Uz katras salas, pēc nejaušības principa tiek izmētāti reģistrētie spēlētāji, pa 16. Uz katras salas ir kopējas resursu ieguves vietas, kuras var attīstīt kopējiem spēkiem, visiem 16 salas iemītniekiem ziedojot resursus. Tā pat katrai salai ir viens īpašais resursa veids, kuru var ievākt un mainīt pret citiem resursiem no citām salām. Šeit būs nepieciešama saspēle ar arī ar citu salu iemītniekiem – tirdzniecības līgumi. 

Vēl bez tā, katrai salai ir savs unikāls bonuss, kas tiek visiem šīs salas iedzīvotājiem. Piemēram, ‘mūsu’ salai ir – kareivju un kara mašīnu izmaksu samazināšana. Tā pat iespējami dažādi bonusi pie resursu ieguves, aizsardzības un tā tālāk.

Līdzīgi kā Civilizācijās, spēlētājam spēles gaitā ir jāatīsta dažādas tehnoloģijas, piesaistot pētniecībai zinātniekus, tādējādi mainot attīstības ātrumu. 

Tā kā travian, sen kā esmu atmetis ar roku, šī var būt jauna aizraušanās. Spēles process nav ātrs, kā jau pārlūku spēlei, tāpēc, ja vien nedomājat spēlēt īpaši nopietni, pietiek ieiet savā kontā pāris reizes dienā un saklikšķināt nepieciešamās lietas. Lai gan parasti šāda veida projekti ir ņirgāšanās par spēlētāju, naudas iegūšanas nolūkos, tomēr šis ir gana interesants un tā vērts, lai iepazītu mazliet tuvāk. Tikai Dieva dēļ, nemaksājiet par papildus bonusiem!

Vienā teikumā: Ļoti kvalitatīva pārlūku spēle birojos garlaikotajiem un Civilization faniem.

Pasaule jau tā ir pilna ar dažāda formāta MMORPG, bet katru gadu tiek taisītas vēl un vēl. Šoreiz runa, par kādu bezmaksas spēli no šī žanra. Reklāmas nolūkos cilvēki šo spēli reklamē kā pagaidu Diablo variantu tiem, kas gaida uz D3. Action-RPG MMO draugiem un midzeņu tīrītāju grupām.

Pirmais iespaids – kārtējā kombinācija no daudz veiksmīgāku MMO elementiem. WoW stila grafiskais noformējums, Guild Wars ideja un tad vēl sazin kur kāds grib asociēt spēles procesu ar Diablo. Jāsaka, ka Diablo diemžēl tā īsti nesaskatīju nevienā pikselī. Izometriskais skatpunkts automātiski nenoliek jebkuru pliekano Action-RPG blakus to karalim – Diablo. 

Spēles process ir, maigi izsakoties tukšs. Par uzdevumiem nav pat jēgas runāt, jo tie ir precīzi tādi paši kā visām pārējām MMO. Neviena paša orģināla uzdevuma. Kauju sistēma aprobežojas ar – slikšķini uz pretinieku. Skilu sistēma ir vienīgais, kas kaut nedaudz pielīdzina šo spēli Blizzard labākajam Action-RPG. Pēc katra līmeņa sasniegšanas jums tiek doti 5 punkti ko izdalīt personāža īpašībām. Īpašās prasmes iegūstamas pie īpaši paredzētiem trenneriem. Spēles procesā nav neviena paša orģināla ideja vai elements, kas to atšķirtu milzīgajā MMORPG okeānā.

Sākot spēli ir iespēja izvēlēties starp 3 dažādām klasēm – Karēvis (Fighter), Burvis (Mage) vai Lokšāvējs (Ranger). Neko pārāk daudz tas nemaina, kā vien atsevišķus sīkumus, jo visu klašu īpašās spējas var iemācīties jebkurš no spēlētāja veidiem. 

Tātad no orģinalitātes viedokļa, spēlei nav vispār nekā ko piedāvāt. Kā ir ar citiem aspektiem? 
Pirmām kārtām jau, spēle ir bezmaksas, un ekrāna augšpusē vienmēr acīm pavērsies reklāmas banneris. Taču tas nav bēdīgākais tajā visā. Ir iespējams maksāt $5 mēnesī, lai iegūtu papildus iespējas spēlē. Un tās ir: Pieredze ātrāk nāk klāt, ir iespēja izmantot visu priekšmetus,  ir iespējams ievākt vairāk naudu un tā tālāk. Vesela rinda sīkumu, kas pilnībā izjauc balansu starp bezmaksas un maksas spēlētājiem. Bezmaksas spēlētāji nevar izmantot pat labākas ārstniecības pudelītes, kas šo maksas sistēmu padara par pilnīgu absurdu.

Tad kad cilvēkus neuztrauc naudas jautājums un 2 lati mēnesī par muļķīgu spēli, tad var pievērsties vairāk pašai spēlei. Grafiski nevarētu teikt, ka izpildījums būtu slikts, taču nav nekas spīdošs. Optimizēta spēle ir ļoti labi un darbojas raiti uz dažādiem datoriem. Ieskaņojums ir viduvējs, NPC teksti kaitinoši. Īpaši kaitinoši ir dialogi, teksti un acīmredzamā veidotāju ņirgāšanās par spēlētāju. Bieži rodas sajūta, ka visa šī spēle ir vairāk kā liels joks uz kuru izgāsti vairāki tūkstoši veidošanai. Spēlē ir liels daudzums gļuku un bagu. Izskatās, veidotāji ir ekonomējuši uz beta testiem, taču par laimi pārāk bieži šie gļuki netraucē spēles procesam.

Šim projektam būtu nākotne ja tajā tiktu ielikta kaut neliela deva savas idejas. Pie spēles procesa noteikti vajadzētu pamatīgi piestrādāt, jo spēlē vistiešākajā veidā nav ko darīt ārpus vienveidīgas suņu galināšanas. Tā kā tas tomēr ir MMO, vajadzētu vairāk piestrādāt pie socializēšanās. Spēles process ir kā Guild Wars – pilsētās mēs esam kopā ar visiem servera iemītniekiem, kamēr izejot kaujas līmeņos, katram spēlētājam, vai spēlētāju grupai tiek uzģenerēts savs līmenis. Sistēma nebūt nav slikta, un tai ir vesela rinda plusu.

Tā vien šķiet, ka šī spēle ir vairāk domāta paziņām, lai satiktos vienreiz nedēļā apmainīties ar baumām un jaunumiem, pie monstru slaktiņa tējas tases vietā.  Kopā ar jau pazīstamiem cilvēkiem, šāda veida midzeņu tīrīšana iegūst pavisam citu piegaršu, taču kā MMO projekts vienam cilvēkam, kas ieiet spēlē un sāk spēlēt, tas noteikti nav nekam derīgs. Ļoti daudzsološa iespēja, kas netiek izmantota un tā vietā ātri izveidots ļoti nenopietns projekts vieglai naudas peļņai. 

Vienā teikumā: Tāda kā mazā spēlīte draugiem vienreiz nedēļā kur notriekt pāris stundas.

Pavisam nesen, šomēness pasaulē nāca šausmu trillera F.E.A.R otrā daļa. Neskatoties uz to, Monolith nespēj tomēr tik viegli aizmirst savu pirmo seriāla veikumu, kas kā zināms bija ļoti labs. Pirmā F.E.A.R popularitātes laikā spēles fani galvenokārt koncentrējās uz spīdošo vienspēlētāja režīmu (Single player), tapēc tā daudzspēlētāju režims (Multiplayer) tika nepelnīti nogrūzts otrajā plānā un aizmirsts. Monolith cenšas šo situāciju mainīt, atdodot F.E.A.R multiplayer versiju pilnīgi bez maksas visiem gribētājiem.

Šo projektu veidotāji nosauca par  F.E.A.R Combat. Lai gan tehniski un spēlējamības ziņa pilnīgi nekas nav mainījies no parastās versijas multiplayer režīma. Protams nosaukumam multiplayer režīmā nav lielas nozīmes, jo spēles process no šausmu trillera pārtop par vienkāršu daudzspēlētāju FPS.

No F.E.A.R. atdalīts daudzspēlētāju režīms, kā pastāvīga spēle neizceļas ne ar ko specifisku vai īpašu, kas spētu piesaistīt jaunas sejas. Vairāk tā ir domāta seriāla faniem. Taču tā arī nav īsti skaidrs, kam spēle visvairāk noderētu, jo spēles faniem jau noteikti pieder orģinālās versijas kopijas, kurā arī ir iekļauts multiplayer. Tad nu, ja gadījumā meklējat kādu jaunu FPS multiplayer`am, un neesat iepriekš mēģinājuši F.E.A.R. – šī varētu būt laba iespēja.

Pie plusiem varētu pieskaitīt nedaudz papildināto speles saturu, iespēju dalīties ar paštaisītām kartēm un iespēju saspēlēt ar orģinālās spēles īpašniekiem uz vieniem un tiem pašiem serveriem. 

F.E.A.R. šajā ziņa ir salīdzinoši strauja, ieroču precizitāte nav pati labākā, tā pat to stiprums, izņemot atsevišķus superieročus. Ņemot vērā spēles dzinēju, tas pat ļoti atgādina savus senčus – Doom un Quake – šajā ziņā.

Nav vairs nekādu $9 vai $19 nocenojumu, bet gan jebkuršs interesents var iegriezties  F.E.A.R Combat mājaslapā  un lejupielādēt spēles pilno versiju pilnīgi bez maksas, kā arī saņemt bezmaksas cd-key.