the Typing of the Dead

Šāds, ļoti ekstrēms nosaukums ir piedots vienam no orģinālākajiem mācību projektiem. Jautrākais veids, kā iemācīt kādam ātri rakstīt ar datoru ir uzsūtīt viņam zombiju baru. Ar tādu filozofiju, šķiet ir nākuši klajā Smilebit, kas 1999. gadā izveidoja savdabīgu spēli – Typing of the Dead.

Turpini teikumu

Pirms neilga laiciņa blogā bija raksts par spēļu industriju un pārdomas par spēļu veidošanu Latvijas mērogos. Tā nu pagājušajā nedēļas nogalē, nejaušā kārtā pieķēru sevi domājam par kādu nelielu, muļķīgu ideju, kuru tūlīt pēc tam arī īstenoju tās pašas dienas vakarā – turpini.tk

Ikariam

Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas grib nopelnīt internetā. Tad nu viens no šādiem peļņas veidiem ir veidot interneta pārlūku spēles ar dažādiem maksas bonusiem. Visapkārt globusam ir sastopamas kompānijas, kurām tā ir pamata nodarbošanās, un kas praktiski ražo šāda tipa spēles. Viena no šīm kompānijām – Gameforge – ir paspējusi pārtulkot vairākus savus projektus arī latviski, tad nu es mēģināju iebraukt vienā no tiem – ikariam.lv

Gothic 3

Jāatzīstas, ka tikai tagad tā kārtīgi sāku spēlēt Gothic 3, lai gan iznākusi dažus gadus atpakaļ. Gluži nejauši spēli gribas ievietot vienā plauktā ar Oblivion. Tādi paši atvērti plašumi, viens varonis, pret neskaitāmām frakcijām, neliela rīcības brīvība un pievilcīgi dabas skati.

Sižetā neiedziļināšos, tas lai paliek spēlētājiem, ko izpētīt. Vienīgi varu pateikt, ka trešā daļa ir tiešs turpinājums un spēle turpinās pēc lielā kara ar Orkiem, kurā cilvēki šķiet ir zaudējuši un nelielas dumpinieku grupiņas ir izmētatas pa visu spēles pasauli. 

Kopumā Gothic 3 ir domāta cilvēkiem ar nedaudz labākām spēlēšanas prasmēm kā Oblivion. Gotikas stiprā puse visas iepriekšējās daļas ir bijusi kauju sistēma, kas šoreiz nebūt nav pasliktinājusies un ir tīri izaicinoša. Kopējais spēles grūtības līmenis ir izteikti augstāks kā Oblivion. Pat visvieglākajā režīmā pretinieki ievieš respektu un spēles process ir atalgojošs. Grūtākajā līmenī jau var izdzīvot vairs tik ar zināmu spēles pieredzi un labu kaujas sistēmas apgūšanu. Tājā ziņā Gotika ir līdzīgāka Witcher nekā Oblivion. Taču viss pārējais vairāk atgādina Bethesda softworks darbu. 

Kvestu sistēma ir daudz nobriedušāka un pietuvināta reālismam. Sāksim jau ar to, ka atbilstoši senajiem laikiem, galvenajam varonim nav piešķirts GPS, kas precīzi parāda uzdevuma atrisinājuma atrašānās vietu. NPC dod norādijumus par uzdevumu, taču tālāk pašam ir jāklīst cauri mežiem un jāmeklē vajadzīgā ala vai ienaidnieku nometne. Tā pat galvenā uzdevumu līnija ir visai nenoteikta atšķirībā no citām RPG/Action-RPG spēlēm, kur tiek dotas precīzas norādes, kur iet un ko nogalināt. Gotikā mums no ievada rullīša ir zināma aptuvena informācija, kas notiek spēles pasaulē, tālāk viss ir mūsu pašu rokās. Mums apkārt neatrodas aukle NPC, kas dod precīzas mērķu atrašanās vietas. Mums tiek atvērta visa spēles pasaule un pašiem jādomā ko darīt un kā rīkoties. Rīcības brīvības ziņā Gotika ir pāris soļus priekš Oblivionam. Ja vien nepieradināto kvestu sistēmu varētu izbaudīt kopā ar citiem spēlētājiem, Gotika noteikti kļūtu par pēdējo gadu lielāko favorītu viduslaiku monstru slaktiņu sfērā. 

Pretinieki spēlē ir visai interesants sajaukums. Orki, demoni, meža zvēri, cilvēki, dinozauri (!) un vesels arsenāls mītisku radību. Cīnīties sanāk pret visiem. Kamēr cilvēki un orki šķiet ir salīdzinoši vienkāršs mērķis,tieši  meža zvēri bieži rada vislielākās raizes. Spēlē bēgot no vilka var uzskriet trollim, tas klejošanu pa daudzajiem hektāriem vienmēr padara saspringtu un interesantu. Gotikas pasaule ir dzīva un tajā, vismaz animāciju ziņa, patiešām darbojas barības ķēdes principi.

Runājot par spēles tehnisko pusi, Piranha studijas programmētāji nav tik talantīgi, kā Bethesda softworks. Spēlei ir vesela rinda bagu no kuriem daži ir visai kaitinoši. Personāža vadība bieži vien liekas kā izsmiekls. Slīpas virsmas labi trennētajam cīnītājam bieži vien ir grūti pārvarams šķērslis, un acīmredzami patchi neko daudz šajā ziņā neizlabo. Tā pat spēle ļoti dīvaini apstrādā kešatmiņas datus. HDD tiek klabināts labi daudz un tas bieži mēdz ‘frīzot’ spēles procesu uz dažām sekundēm. Šķiet pirms Gothic 3 spēlēšanas veselīgi būtu defragmentēt cieto disku. Optimizācija vispārēji ir tīri laba un spēle darbojas vienmērīgi neatkarīgi no skata, kas paveras vienīgi, lai kārtīgi izbaudītu spēles skaistumu būs nepieciešams diezgan spēcīgs dators. Uz vidusmēra laptopa nākas pazemināt izšķirtspēju. Vienīgā tehniskā lieta, kur Gotika ir priekšā Oblivion ir vizuālais izpildījums. Gotika izskatās skaistāk un meži patiešam ir meži, kur iespējams nomaldīties, ja pa laikam neiemet acis kartē. Field of depth izskatās vizuāli ļoti pievilcīgi, lai gan ir redzams, ka izstrādātāji nav pretendējuši uz maksimālas realitātes attainošanu. 

Spēles interfeiss, tā pat kā uzdevumi, ir nedaudz āķīgs. Skillu sistēma ir Gotikas garā, taču pārnākot no citiem RPG tā var šķist mulsinoša. Iegūstot līmeņus, spēlētājs dabū mācīšanās punktus, kurus tad var iztērēt pie dažādu nozaru trenneriem, lai iemācītos jaunas prasmes. Arī inventārs ir netipisks – nav redzams klasiskais logs ar personāža portretu un objektiem, kas pašlaik ir uzvilkti. Ekipētie objekti parastajā inventārā vienkārši attēlojas zilā krāsā.

Spēlē it kā ir noteikta viena savējā frakcija pēc galvenā sižeta, taču spēlētājs jebkurā brīdī var rīkoties pa savam, nododot visu informāciju pretiniekiem un turpinot spēlēt viņu pusē. Uzdevumi, turpretī, nav īpaši unikāli. Klasiskie aizej tur nezin kur, atnes to, nezin ko. Vienīgā atšķirība, ka meklēšanas un darīšanas darbi netiek attēloti kartē, bet gan jāklausās NPC stāstītajā un jāmeklē viss manuāli.

Par teritorijas plašumu ir grūti spriest. Oblivion lielākā vājība bija tā, ka viss milzīgais lauks izskatījās vienādi no visiem galiem. Gotika piedāvā pilnu spektru no tuksneša līdz sniegotiem kalniem. Tas rada iespaidu, ka pasaule ir lielāka, bez tā, ne vienmēr ir iespējams no viena punkta aplūkot visu spēles pasauli, kā tas bija Oblivion`ā. Tiesa, iekštelpas tomēr piekāpjas TES4 priekšā. Tuvumā lietas un objekti neizskatās tik lieliski, arī apgaismojums telpās mēdz gļukot. 

Lai cik līdzīgi nebūtu elementi abās spēlēs, tās tomēr ir visai dažādas un kopīgs ir tikai ‘settings’. Ja jums patika Oblivion, tas ne tuvu nenozīmē, ka patiks Gotika. Pret Gotiku jābūt tolerantam, jo tā nav plika dzīšanās pēc mainstream vērtībām nedz idejiski, nedz tehniski. Attiecīgi mērķauditorija varētu būt šķidrāka, taču spēle ir daudz dziļāka un interesantāka par tās popsīgo brālēnu. Dodiet tai tikai laiku iepazīstināt ar sevi un netipisko UI, līdz tā veiksmīgi jūs ievilks Konaniskajos tuksnešos, Latviskajos mežos un Skandināvu sniegotajās kalnu virsotnēs.

Vienā teikumā: Nenoslīpēts, taču idejiski pilnīgāks projekts par tā mentāli atpalikušo, taču skaisto brālēnu Oblivion.

GTA 4 PC apskats

Pie šī gada izgāšanās nominācijas jau ir izteikts uzvarētājs – NFS Undercover. Ja ņemtu vērā tikai tehnisko pusi, tur būtu GTA4 PC, kas tehniski ir patiešām gada sliktākais projekts, tomēr no upes viņu izzvejo viss pārējais.

Ir lieki malt vienu un to pašu par GTA seriālu. Visi ir pazīstami ar vardarbīgo, sarkastisko parodiju pasauli, kurā kāds pavisam necils mašīnu zaglis un netīro darbiņu darītājs, palēnām uzkārpās līdz pilsētas galvenā mafiozi vietai, atverot arvien jaunas salas pilsētā, pār kurām valdīt. GTA spēks neslēpjas tik daudz sižetā vai uzdevumos, kā detaļās. Uzdevumi, lai gan pa laikam orģināli, tomēr kopumā vienveidīgi un tādi paši kā pārējās seriāla spēlēs. Detaļas ir tās, kas ceturto daļu padara vēl pārāku par iepriekšējām. Kopš pirmā 3D GTA laikiem katra nākamā versija ir nākusi klajā ar arvien jauniem sīkumiem, ko darīt, arvien jauniem sīkumiem, kurus pamanīt, un par kuriem priecāties, ar arvien lielāku platību, pa kuru ārdīties. GTA 4 viss ir vēl vairāk kā iepriekš. 

Jāsaka, nekad iepriekš nevienā spēlē nepievērsu tik daudz uzmanību visiem sīkumiem un elementiem spēles pasaulē, jo nekur citur tie nav tik ļoti nostrādāti. Radio un TV stāsta par lietām, kuras patiešam var apskatīt un piedzīvot turpat spēles pilsētā. Ziņās stāsta par lietām, ko esam izdarijuši, vai ar ko saistīti uzdevumi spēlē. Reklāmās runā par veikaliem, kuros var iepirkties un cilvēkiem, kurus var satikt. Viss ir saistīts un nekas, šķiet, nav nejauši vai tā pat vien. Neatkarības pilsēta patiešam ir dzīva.  Atzīšos, ka kādu laiku nosēdēju vienkārši spēlē skatoties TV. Melns un sarkastisks humors kā pa radio, tā pa Tv.

Ir pārak daudz lietu, lai par visu runātu sīkumos, tapēc vienkārši visu izklāstīšu sarakstā.

Jaunas iespējas (nepilnīgs saraksts):
* TV skatīšanās
* Internets
* Šautriņas, Bowlings
* Papildus misijas, kā piemēram narkotiku kurjers, mašīnu zaglis (Beidzot atkal nosaukumam atbilstoši uzdevumi) 
* Daudz vairāk radio stacijas
* Iedzeršana ar draugiem (Ellīgi jautra padarīšana, ja apkārt ir daudz cilvēki)
* Multiplayer ar 15 (!!!) spēlēšanas tipiem
* Video editors, savu filmu taisīšanai
* Sociālais tīkls kopējai statistikai un spēlētaju saziņai
* Interesanti sasniegumi iekš Games for Windows Live
* Neredzēti augstas prasības pret PC 🙂
* Vieglāka atkratīšanās no policijas
* Daudz lielāka Liberty city kā iekš GTA3 

Pilsēta, kopš GTA 3 laikiem ir pamatīgi izpletusies un nu ir vajadzīgas vismaz 15 – 30 minūtes lai tiktu tai cauri no viena gala līdz otram ar mašīnu. Attiecīgi ir daudz vairāk vietas, ko apskatīt, izpētīt. Spēlei līdz nāk grāmatiņa ar interesantākajiem apskates objektiem pilsētā, kā arī karte, kas jāatzīst, ir ļoti noderīga, kamēr nav iepazīta apkārtne. Darāmo lietu skaits gan, kopš San Andreas laikiem, nav palielinājies, un vienspēlētāja režimā salīdzinoši ātri var aptrūkties ko darīt. Tad ainā parādās daudzspēlētāju režīms un video editors. 

Daudzspēlētaju režīms jeb multiplayer ir pieejams visai neērtā veidā – caur mobīlo telefonu spēlē. Kā pirms, tā arī pēc patcha mutiplayer ir neapstrādāts un nenoslīpēts. Ir neskaitāmi bagi, kas liedz ērti pieslēgties izveidotajām spēlēm, tā vietā nemitīgi veidojas jauna un attopaties viens pats spēlējot ar sevi. Ieslēdzot daudzspēlētāju režīmu, jau tā zemais kadru skaits, nokrītas vēl par 20%, lai gan ielas ir daudz tukšākas un aktīvie objekti – veikali nav vispār. Pašreizējā stadijā no daudzspēlētāju režīma ir maza jēga, bet ja tomēr izdodas pieslēgties kādai spēlei, tad jautrība garantēta. Visas tās trakulības, ko varētu darīt pats ar sevi, tagad var darīt kopā ar citiem. Tālāk ļaujiet vaļu iztēlei, jo pieejami ir 15 dažādi spēlēšanas veidi. No klasiskajiem – nogalini pretinieku, līdz tradicionālajiem – izpildiet misiju un nogaliniet pretinieku daudz interesantākos veidos. Tā pat pietiekami interesants un noderīgs ir free mode režīms, kad 32 spēlētajiem kopīgi tiek atvērta visa pilsēta un varat darīt visu, kas ienāk prātā.

Video editors ir visai garlaicīga padarīšana. Varat filmēt savus piedzīvojumus spēlē un izplatīt Rockstar sociālajā tīklā, taču video skaits jau tagad tur pārsniedz tūkstošus, tādēļ maza iespejamība, ka kādam jūsu video rullīši interesēs, ja vien neesat pie tā piestrādājis kārtīgi. Domājams galvenais pluss ir iespēja ar officiālajiem rīkiem veidot  machinima video – zemāk 4 paraugi. 

GTA 4 PC izlaišanas pirmajā nedēļā pamatīgi satracināja un saniknoja visus savus fanus dēļ tehniskajām ķibelēm un briesmīgās optimizācijas. Tad visu vēl sliktāk padarīja Microsoft, nepamatoti ilgi apstiprinot pirmo patchu. Šķiet pēc tam palēnām lietas sāka iet uz labo pusi. Cilvēki samierinājās, ka ar vidusmēra datoru īpaši glauna spēlēšana nesanāks un gāja uz veikalu pēc jaunām detaļām. Rockstar bija izdarijuši savu, datoru komponenšu ražotāju labā. Šodien beidzot iznāca spēles patch – 13. decembrī 2008. gadā. Patch, kas nāca tik ilgi, un manāmi vispār neko neuzlabo. Tie paši gļuki, tie paši atmiņas caurumi, tā pati tekstūru raustīšanās, tie paši ēnu gļuki utt. Lieki piebilst, ka spēlei vēl joprojām nav Anti-aliasing  un kadru skaits vēl joprojām kā amerikāņu kalniņi.

Lieta, par ko Rockstar darbinieki būtu pelnijuši uzslavas ir animācijas. Iesaku aiziet uz krievu kabarē un pavērot žonglieri, lai saprastu, par ko es runāju. Animācijas, tā pat kā iepriekšējās daļās, ir vienkārši fantastiski labas. Slikto iespaidu rada modeļu detalizācija, kas lielā skaita dēļ ir visai zema. Tomēr video iespraudumi uz spēles dzinēja ir lieliski režisēti un izcili animēti.

Tā pat audio kvalitāte un saturs ir vēl viens no spēles trumpjiem. Unikāla GTA parādība ir radio stacijas, kas izsenis ir interesantas un ar labu muzikālo saturu. Mana  visvairak klausītā – integrity 2.0 – kvalitatīvs humors. 

Lai cik slikta spēle arī nebūtu tehniski, spēlējamības, audio un atmosfēras ziņā tā ir izcila. Lai gan vardarbība, alkohols un sekss tiek attēlots vistiešākajā veidā, izteiktā humora intonācija ļauj to visu uztvert neticami pozitīvi. Ja vien veidotāji nebutu tik nekvalitatīvi pārnesuši uz datoru tehniski, spēle saņemtu visus 10 no 10 punktiem.

 

Lūk daži video, ko var sadarīt pēc misiju izpildes:
1. daļa
2.daļa 
3.daļa 
4. daļa

Vienā teikumā: Ja jūs nebaida tehniskas ķibeles un augstas prasības pret datoru, šī noteikti ir spēle, kas ir jāpamēģina, jo pelnīti seriāls ir kļuvis par leģendu.

GTA 4 pirmie iespaidi

 

Šī paša gada pavasarī spēļu konsoles beidzot tika pie ilgi gaidītā turpinājuma lielajai auto zādzībai. PC spēlētāji šoreiz atkal tika iznerroti pirmkārt jau tapēc, ka spēle uz PC iznāca tikai Decembrī, otrkārt tapēc, ka datora versija ir nedaudz ‘sačakarēta’.

Pirmā no kaitinošajām lietām ir neskaitāmie interneta servisi, kuros ir jāreģistrējas, lai varētu spēli vispār palaist. Rockstar ir pamatīgi piestrādājuši pie drošības, taču tā galvenokārt traucē legālo versiju pircējiem, jo mazliet vēlāk uzlaustajām versijām nebūs jāpārvar šķēršļi – pēc instalācijas piereģistrēties 2 sociālajos tīklos un abus pēc tam vēl savienot, pirms spēli vispār varētu saglabāt.

Neskatoties uz to, ka spēle iznāca jau 3. Decembrī Eiropā, tā vēl joprojām nav īsti spēlējama. Vismaz ne uz vidusmēra datora. GTA 4 PC versija ir prasīgākā spēle pret datoru kādu jebkad esmu redzējis. Lūk Benchmark rezultāti, kas izskatās vienkārši smieklīgi ņemot vērā, ka spēle tika palaista uz zemākajiem iespējamajiem uzstādijumiem:

 

Statistics
Average FPS: 18.02
Duration: 37.40 sec
CPU Usage: 87%
System memory usage: 93%
Video memory usage: 94%

Graphics Settings
Video Mode: 800 x 600 (60 Hz)
Texture Quality: Low
Render Quality: Low
View Distance: 3
Detail Distance: 1

Hardware
Microsoft® Windows Vista” Home Premium 
Service Pack 1
Video Adapter: ATI Mobility Radeon HD 2600
Video Driver version: 7.14.10.503
Audio Adapter: Speakers (Realtek High Definition Audio)
Intel(R) Core(TM)2 Duo CPU     T7250  @ 2.00GHz

 

Tiem, kas nesaprot augstāk esošos datus varu paskaidrot, ka šī spēle ir aptuveni 4-5x prasīgāka par līdz šim briesmīgāko radijumu Crysis, pat neskatoties uz to, ka grafiskais noformējums nebūt nav tik iespaidīgs. Šķiet uzlabojot PC versijas izskatu, R* nav paspējuši to optimizēt – rezultātā pat īpaši spēcīgu datoru īpašnieki visapkārt pasaulei sēž un gaida pirmos ielāpus no izstrādātāju puses. Tā pat video karšu ražotāji Nvidia un ATI sola tuvākās nedēļas laikā izdot īpašus draiveru labojumus par godu GTA4 šaušalīgajām prasībām.  GTA 4 uz PC patiešām izskatās daudz labāk, taču visas baumas un žēlošanās forumos par briesmīgo lagošanu arīdzan ir pamatotas.

 

Tālāk par pašu spēli, cik nu to vispār pašlaik ir iespējams pamēģināt ar padsmit kadriem sekundē. 

Spēlējamība un atmosfēra nepieviļ un ir tieši tik laba un aizraujoša cik gaidīts. Tipiski GTA sērijai ālēšanās pa atvērtu pilsētu, spīdoši rullīši starp misijām, melnais humors un sarkasms, daudz papildus nodarbes utt. Pat šķiet, ka nav jēgas par to stāstīt, jo tajā ziņā nekas nav mainjies jau kopš GTA3 laikiem.

Šīs daļas viens no interesantākajiem pavērsieniem ir tieši daudzspēlētāju režīms. Kad beidzot esam reģistrējušies Windows Live un R* Social club, varam caur mobīlo telefonu (spēlē) ieiet daudzspēlētaju režīmā un sākt ārdīties kopā ar citiem spēlētājiem. Režīmi ir padaudz, katrai gaumei un protams ja nav vēlme pildīt kādu no uzdevumiem, vienmēr varat kopīgi ar citiem vienkārši saslēgties free mode režīmā un kaut vai filmēt filmu ar klāt pievienotajiem rīkiem speciāli PC versijai. 

Pašlaik ir pagrūti izklāstīt visus sīkumus, plusus un mīnusus dēļ tehniskajām problēmām kā arī dēļ mazās pieredzes, bet par visu pārējo vēlāk spēles apskatā. Tikmēr sēžam un gaidam no veidotājiem pirmo ielāpu, kas savedīs kārtībā spēles optimizāciju.

Call of Duty: World at War

Katrai sevi cienošai spēļu sērijai ir sava mākslas filma. Sen senos laikos Medal of honour uztaisija Glābjot ierindnieku Raienu spēles versiju ar izkāpšanu Omahas pludmalē. Nejauši tā sagadijies, ka pirms pāris dienām pa tv rādija Šauro sārto līniju. Un tagad spēlējot Cod5, tā vien redzu filmas kadrus atkal un atkal. Vai arī visas cīņas pa džungļiem vienmēr izskatās vienādi?

Lodes spindz gar ausīm, visapkārt sprādzieni, kamera nemitīgi tiek kratīta, visapkārt asinis, līķi, kliedzoši kajinieki un kaut kur garajā zālē lien jums virsū kārtējais vilnis ar japāņiem-kamikadzēm. Domāju ka šī sērijas spēle japānā nav diez ko populāra. Un nu jau uz brīdi likās, ka amerikāņi beidzot beigs apsmiet vāciešus par sen pieļauto kļūdu, bet nekā. Kā iepriekšējā spēlē mums tiek dotas 2 paralēlas kampaņas. Kamēr amerikāņi izkāpj pie japaņiem, lai pamētātos ar granātām, krievi (jeb kā friči nemitīgi sauc – komunisten) atriebes kāri un nikni dodas iekarot Berlīni – Vēlreiz! Spēles pēdējā misija ir tieši tā pati, kas bija CoD sērijas pirmajā spēlē. Praktiski ir izmainīta tikai amerikāņu kampaņa. Krievi dara to pašu atkal un atkal, taču šoreiz daudz iespaidīgāk.

Vai es neminēju, ka pēc drosmīgās 4. versijas, Call of Duty atgriežas pie ww2* tēmas? Kad nu jau šķiet, ka visi fašisti ir izšauti, desmit reizes uzvarēti, Activion pavēl veidotājiem atrast vēl dažus, jo amerikāņiem vēl neesot gana.

No vienas puses, atgremot to pašu atkal un atkal nekad nenāk par labu un agri vai vēlu tam ir jāapnīk. Taču no otras puses, pašreizējās tehniskās iespējas ļauj visu iepriekš redzēto aplūkot citā gaismā. Un vel pēc 10 gadiem kārtējā CoD spēlē krievi noteikti atkal mēģinās ieņemt Reihstāgu, jo lodes būs iespējams uztaisīt apaļākas. Krievu kampaņa ir kaut kur jau redzēta un spēlēta no sākuma līdz beigām. Tās pašas kartes, tie paši dialogi, vēl joprojām tie paši ļaunie vācieši. Toties, kas attiecas uz amerikāņu kampaņu, tad tur ir šis tas jauns. Tik bieži nebūt nenākas ww2 spēlēs cīnīties ar japāņiem. Šķiet mazāk populārs, bet ne mazāk iespaidīgs ļaunais tēls. Kamikadzes, kas ne reizi vien likuši ielādēt pēdejo checkpoint`u (man gļukoja saglabāšanās tapēc spēlēju no čekpointa līdz čekpointam). Šaušalīgas un brutalas spīdzināšanas ainas. Atjautīgas mežabrāļu maskarādes un slazdi. Garā zāle, un vairāk par visu, World at War firmas zīme un reklāmas seja – ugunsmetējs.

Spēles process kā tāds nav mainijies ne pat mazliet. Viss ir kā parasti. Haoss, sprādzieni, šāvieni, kliedzieni, un NPC gaidīšana, kad tu kā spēlētājs doties uz priekšu, lai triggerotu nākamo skriptu un liktu no alām izskriet nākamajam japāņu vilnim.

Ir vel viena lieta, par ko sākumā gribētu pasūdzēties. Lai cik ļoti veidotāji visās sērijas spēlēs uzsvērtu starp misijām, ka karu neizcīna viens kareivis, bet gan visi kopā, jau 5. reizi pēc kārtas spēlē viss ir tieši pretēji. Bez spēlētāja neviens cits neies un tos bunkurus neizsvilinās, bez spēlētāja arī neviens cits neprot apieties ar sprāgstvielām klasiskajā misijā – uzspridzināt 88tos. Ja ar to veidotāji grib noturēt spriedzi, tad, manuprāt, tas ir visneveiksmīgākais risinājums.

Līmeņi ir šauri un taisni, un tas no vienas puses ir pat labi. Nekādas aizklīšanas nebūtībā, bet nemitīga gulšņāšana pa dubļiem un šaušana pa dievs vien zina kurieni. No otras puses, kas tas par karu no kura tu nevari kaut uz brītiņu aizbēgt un mēģināt apiet pretiniekus varonīgi no aizmugures, kamēr tavi līdzgaitnieki pašnāvnieciski dodas augšup pretī ložmetējiem. Japāņu forti ir īpaši pasaules brīnumi, kuriem gar malu iet ceļi, pa kuriem vienkārši un ērti jebkurš tūrists var pieiet fortam no aizmugures, lai izdedzinātu sliktos puišus.

Spēlējamība par nožēlu Cod nav mainijusies kopš pirmās spēles ne cik. Viss ir precīzi tā pat. Savādāk ir Cod4 stila video iespraudumi starp misijām, kas notur uzmanību un dzinējs ar skaisto grafisko iepakojumu. Papildus tam, šī viennozīmīgi ir visbrutālākā šī seriāla spēle. Tik asiņainus un cietsirdīgus skatus reti ir nācies redzēt kādā kara spēlē. Laikam pluss par realistiku, taču par visu pārejo liels mīnuss. Arī iebiedēt ar rullīšiem viņiem galīgi nesanāk. Lai cik baisus dokumentālus kadrus rādītu un cik stingri teiktu, ka karš ir slikts, spēles process tikai liek šaut vēl vairāk un atklāti runā pretējo. Ugunsmetējs ir jautra padarīšana. Un vieglajā grūtības līmenī ātra izskriešana visam cauri prasija 5h no dzīves. Pēc tam viss griežas un ņirbst, jo spēles process nav no mierīgākajiem.

Protams lieki piebilst, ka spēle ir bezgala skaista, kamēr neskaties uz līķu kalniem zem kājām. Tā pat ieskaņojums ir pirmklasīgs. Ar pietiekami lielu ekranu un kārtīgu skaņu sistēmu, var iespaidīgi iegrimt Klusā okeana salās.

Taču viss augstāk minētais ir pilnīgs sīkums, jo acīmredzami spēle ir galvenokārt domāta daudzspēlētāju režīmam. Iet to pašu, visu tik ļoti iecienītajā, coperative, ir pavisam cita lieta. Jautra un bērnišķīga sacensība ar draugiem, kas paspēs nogalināt vairāk cilvēku. Tā pat visi standarta, Spēlētajs pret Spēlētaju, režīmi. Un kaut kas nebijis šada tipa spēlēs. Izejot solo kampaņu, jums atveras iespēja ar draugiem uzspēlēt izdzīvošanas spēli pret nacistu zombijiem. Jūs esat ievietoti līmenī un jums jānoturas pēc iespējas ilgāk dzīviem, kamēr no visām malām lien virsū zombiju bari, ar katru vilni arvien vairāk un stiprāki. Zīmīgi, kad šāda iespēja parādās līdz, ko Velve izdod Left4Dead, kas ir praktiski tieši tas pats, tikai atsevišķā spēlē par papildus 30 latiem. Bet lai būtu lielāks stimuls pirkt Cod5, multiplayer režīms tagad notiek caur Master serveriem, kuriem nevar piekļūt ar zagtu versiju, tāpēc nevar izklaidēties ar citiem spēlētajiem. Lieki piebilst, ka no Cod4 saglabājusies pieredzes krāšanas sistēma, un līmeņiem augot, Jums kļūst pieejami jauni ieroči un inventāra objekti. Tātad pērkam officiālu versiju veikalos un izbaudam spēles galveno labo elementu – daudzspēlētāju režīmu.

*ww2 – World War 2 jeb mūsu valodā – Otrais pasaules karš.

Vienā teikumā: Cod4 spraigums un skaistums kā iepakojums tam pašam pirmajam Call of Duty, ar kuru sērija kļuva tik ļoti slavena.

Fallout 3

Ja godīgi, pat īsti nezinu kā iesākt. Tik daudz visa kā. Bet vai tā gadijumā nav tikai ilūzija? Es to saucu par Oblivion sindromu. Veidotāji ar nopirktu recenziju palīdzību tev piestāsta pilnu galvu par tūkstošiem staigājamu akru, desmitiem pilsētu, simtiem interaktīvu NPC, neskaitāmām taktikām, un tikko ieejot spēlē tā patiešam ir. Visa kā tik daudz, ka apjūc kā bērns rotaļlietu veikalā. Un tad pēc aptuveni 5 stundām nāk apgaismība. Kvantitāte ir tikai ilūzija.. There is no cake!..ups cita spēle.. Bet Fallout 3 patiešam ir cita spēle.. Fallout ir Oblivion vistiešākajā veidā. Kā tad tā?

Pirmām kārtām, zinātājiem man nav jāatkārto, ka Bethesda softworks ne tikai ir izveidojusi Fallout leģendu, bet arī Elder scrolls un pirms pāris gadiem nāca klajā ar grāvēju – The Elder Scrolls IV: Oblivion. Šo pāris gadu laikā viņi nav taisijuši Fallout 3, bet gan pārtaisijuši Oblivion par Fallout 3. Sarkano vārtu atblāzma ir jūtama, katrā Wasteland akrā.  Sākot jau ar sava varoņa ģenerēšanu pēc visām Elder Scrolls tradīcijām, un beidzot ar dzinēja vizuālajām īpatnībām un platsmasīgajiem akmeņiem, kas noklāj 90% Wašingtonas apgaballu 2077. gadā. Bet es nesaku ka Oblivion bija slikta spēle..

Pamatā Fallout 3 ir trešais turpinājums leģendai, kas ir kā standarts mūsdienu klasiskajiem RPG (nejaukt ar Action-RPG un Diablo vai D&D). Darbība risinās ģeniāli nostrādātā vidē – Vašingtonas apgabalā pāris simtus gadu pēc atomkara, kad uz zemes virsas vairs palikušas radioaktīvas upes, mutanti un dažādas karojošas cilvēku grupiņas. Postapokaliptiskā nolemtības atmosfēra ir uzburta vienkārši neticami laba. Bethesdas mākslinieki gluži kā Blizzard darboņi, savu darbu pieprot uz 10 ar plusu. Ko gan nevarētu teikt par projektu vadītājiem, sižeta rakstītājiem un citiem uzvalkos tērptiem, atbildīgos amatos sēdošiem cilvēkiem. 

Oblivion stilā - redzi visu pasauli uzreiz

Spēle patiešam izskatās skaisti, iet uz vidusmēra datora, skan lieliski (bez radio uz rokas, pavadītās stundas būtu daudz vienmuļākas) un ierauj pat cilvēku, kas nekad nav īsti pielūdzis vecās Fallout daļas. Tieši uz to arī ir mērķējuši izstrādātāji. Nevis pakalpot vecajiem veterāniem, bet gan piesaistīt jaunus cilvēkus, gluži kā visi pārejie spēļu veidotāji pēdējā laikā. Jaunais Fallout ir jauniem spēlētājiem un īsteniem Fallout faniem, jo tie piedos visu. 

Tās vājā puse ir uzdevumi, kas pašā pamatā neatšķiras itin ne ar ko. Vietām vien patiešām melns un smieklīgs humors (piem. Super-Duper market aktivizējiet robotu un pasekojiet viņa tekstiem un reakcijai uz vidi). Taču personāži ir nedzīvi un truli kā pirms pāris gadiem izdotajā Oblivion. Sižets ir vidusskolas ludziņas līmenī, kuru izglābj mākslinieku radītā atmosfēra. 

VATS darbībā

Spēlē mēs neskaitāmas stundas skraidam izpildot citu cilvēku lūgumus,meklējot savu senci un papildinot savu inventāru ar interesantiem ieročiem, lai vēl skaistāk varētu retināt naidīgi noskaņoto Vašingtonas iedzīvotāju rindas. Pie kaujas sistēmas nevar nepieminēt VATS. Praktiski, tā ir iespēja pārslēgties uz RPG spēlētājiem pazīstamāku vidi, ļaujot lēnām un prātīgi izplānot uzbrukumu pamanītajiem naidniekiem, trakulīga FPS vietā. Tas ļauj salikt uzbrukuma soļus pretiniekiem, un tad palēninājumā vērot kā brutāli šķīst asinis un lido ekstremitātes uz visām debess pusēm. Spēle patiešām ir brutāla un ierobežojoms – mature – ir pamatots. 

Amptuācijas process

Tiem, kas pieraduši pie aizej tur atnes to un tiec līdz galvenajam bosam, šī spēle būs milzīgs pārsteigums. Jo, lai kā to arī uzsvērtu visu citu spēļu radītāji, šeit patiešam tu katru kvestu vari iziet ļoti dažādos veidos ar tikpat dažādiem iznākumiem. Tāpēc ar vienu spēles iziešanas reizi nepietiks lai izpētītu visu līdz galam. Tas pats ir ar spēju izvēli. Dažādu prasmju izvēle novedīs pie patiešām atšķirīgiem spēlēšanas stiliem un pat dažādiem kvestiem. Šeit mēs saprotam, ka Fallout nav gluži pilnīgi pārtapis par slaktiņspēli, bet vēl joprojām ir Īsts RPG.

Mad Max

Šī spēle ir kā brīvības sajūtas mēness fāzes. No sākuma liekas, ka visa kā ir tik daudz, ka pilnīgi apjūc un baidies no apkārtnes un nezināmā. Nākamā fāze ir apziņa, ka viss atkārtojas atkal un atkal, un šķietami tev ir zināmi visi paņēmieni pret visa veida pretiniekiem, un tu valdi pār sagrauto pilsētu. Bet tad tu intereses pēc izmaini spēles stilu un viss sākas atkal no jauna. Rūsa un putekļi aizrauj kā nekad agrāk, jo vairs uz savu varoni neskaties no augšas. Tas esi tu, pirmajā personā, kas soļo garām sagrautām mājām, kabatā skanot geigera skaitītājam un jestram senlaicīgam maršam pa smadzeņu skalojošu radio. 

Vienā teikumā: Šī ir no tām spēlēm, kuru ir vērts iegādāties, jo pie tās pavadīsiet ne vienu vien vakaru pārmeklējot līķus pēc papildus patronām vai medikamentiem, lai tikai vēl vienu dienu izdzīvotu postapokaliptiskajā tuksnesī.

Tomb Raider Anniversary

Ir veicie Tomb Raideri un ir jaunie. Pie vecajiem es liktu visus kokainos un klučainos savārstijumus, kas sen senos laikos iekaroja geimeru sirdis. Pie jaunajiem es liktu pēdējos divus – Legends un Anniversary (arī topošais underworld), kas ir veidoti ne tik ļoti balstoties uz iepriekšējām daļām, kā balstoties uz filmām. Neesmu gluži veco versiju fans, bet esmu spēlejis. Bet pie jaunajiem gan mana attieksme un vēlme spēlēt stipri mainās. Kapēc?

Pirmkārt jau, beidzot Lāra Krofta ir tāda kā filmās. Ātra, lokana un patiešam bīstama, nevis uz 2 stubeņiem uzstutēts koka klucis, kas pārvietojas pa x un y asi attiecīgi cik reizes ir uzspiests uz pogas. Viņa rāpjas, šūpājas, lokās, pievelkas, lēkā, lien un visādi citādi priecē vīriešcilvēka acis ar nu jau stipri detalizētāku augumu. Viņa ir palikusi par cilvēku. Viņas kustību diapozons ir kā jaunai sportiskai sievietei nevis 80gadīgam, ar reimatismu slimam, vecim. Viņa patiešām lokās, cilvēki! Lai dzīvo plastika. Burvīgi.

No mīklu un līmeņu viedokļa nekas nav mainijies. Anniversary arī nevajadzētu būt, jo satura ziņā, tā ir tā pati pati pirmā Tomb Raider spēle, tikai pārstrādāta ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām. Tiesa, Legends, parādijās nebijuši uzdevumi un to izpildes veidi. Grafiskais noformējums nav pārspīlēts un datoru bremzējošs. Tas ir salīdzinoši vienkāršs, taču pietiekami pievilcīgs, lai mūsdienu vidusmēra cilvēks spēli varētu palaist uz normāli maksājoša datora.

Mūzika ir līmenī. Atbilstošs, ne-popsīgs skaņu celiņš lieliski palīdz radīt atmosfēru. Nu jā, atmosfēra. Tā ir vislabākajās TR tradīcijās. Vēsturiskas un mītiskas vietas, pilnas ar seno cilvēku lamatām un dažādiem zvēriem. Reizēm mijas ar bandītiem un nelielām sižeta ievirzēm par tēmu – sliktie puši mēģina dabūt tos pašus artefaktus ko bizainā meitene. Gluži kā filmās. Praktiski pēdējās divas sērijas spēles ir trešā un ceturtā filma, tikai skatītājs šķietami kontrolē situāciju un skatītājam ir jādomā līdz, ko darīt tālāk. Tikai nav lielas izvēles, jādara vienalga tas kas ir paredzēts scenārijā.

Tiem, kas tiko sākuši geimeru gaitas: Tomb Raider ir spēle par kāpelēšanu gar sienām, šaušanu pa vilkiem, bezgalīgu kloķu raustīšanu un seno ierīču trūkstošo zobratu ievietošanu, kuri nezin kāpēc ir nonākuši līmeņu otrā galā. Taču vairāk par visu, spēle ir blenšana uz Miss Kroftas pārmēru lielajām rūtīm un nomierinoša vērošana, kā lēdijas slapjais augums lokās rāpojies ārā no kārtējā baseina kurā paslēpta slepena eja pēc artefakta.

Vienā teikumā: Piemīlīga (nevis aizgrābjoša) skraidelēšana pa putekļainiem tempļiem un pasaules glābšana, kā bērnībā spēlējoties pagalmā, tikai skrējējs šoreiz ir sexīgs zaķis.

Race Driver GRID

Jebkurš pieredzējis spēlmanis pateiks, ka mūsdienās vairs netaisa tādas braukšanas kā agrāk. Vismaz toreizējā kontekstā Need For Speed pirmsākumi vai Carmageddon slaiktiņi bija neticama pieredze. Mūsdienās veidotāji šajā jomā vairs īpaši necenšas, tikai reproducē visu iepriekš redzēto un ne tajā labākajā veidā. Tā tas bija, līdz pie mums nonāca GRID.

Codemasters uztaisija savu pēdejo Colin Mcrae Rally versiju un ķērās pie nākamās Race driver spēles uz tā paša dzinēja. Grafiskais iepakojums pēc labākajiem mūsdienu spēļu standartiem. Taču kopš CMR Dirt vēl vairāk vizuāli noslīpēts un optimizēts, tapēc darbojas normāli arī uz vidusmēra aparāta. Domāju skrīnšoti runā paši par sevi un par vizuālo tēlu nav daudz ko runāt. Ir neticami skaisti un realistiski, taču kustībā tas viss izskatās vēl labāk.

Satura ziņā, šis Race Driver ne ar ko neatšķiras no iepriekšejiem. No apaļas nulles, jākļūst par vispasaules autosporta zvaigzni. Piedalamies dažāda formāta sacensībās, krājam naudu un atveram jaunas licences. Taču šoreiz viss ir daudz maģiskāk vēl par pašu pirmo RD. Un tas ir dēļ kompozīcijas nevis atsevišķiem elementiem.

Automašīnu vadības svārstās starp arkādi un simulatoru, atkarībā no ieslēgtajām palīdzībām, lai gan viss nav pilnībā sarežģīts un uztaisīts par 100% simulatoru. Atrasts ideāls līdzsvars, kas ļauj iemācīties spēles ‘fiziku’ dažās minūtēs un pēc tam padziļināti apgūt vairāku stundu garumā. Tiesa, ja spēlē ar klaviatūru nevis spēļu vadības rīkiem, visu asistentu atslēgšana var novest pie ļoti izaicinošas spēlējamības, kas prasa lielu koncentrēšanos. Tā pat grūtības līmeņi. Zemākais patiešam ir priekš atslābinošas ākstīšanās, bet augstākais priekš nopietnas braukšanas, jo maksimālajā grūtības līmenī pretinieki tik pat kā nekļūdās un izmanto trasi pilnībā.

Automašīnu skaits nav vairs tik liels kā iepriekš, taču kvalitāte ir neticami augusi un to galīgi nevar nosaukt par trūkumu. No trasēm redzēsiet galvenokārt reāli eksistejošas officiālās, kas bija arī iepriekšejās daļās. Tā, ka ja zināt, piemēram,  Nirburgringas līkumus, nebūs problēmu ātri apgūt trasi un izaicināt pretiniekus uz maksimālo grūtības līmeni.

Saldais ēdiens šajā versijā ir multiplayer jebšu daudzspēlētāju režīms. Tas kā iepriekš ir lieliski sabalansēts un darbojas fantastiski. Īsas pauzes starp sacensībām, ātra un ērta vēlamo spēļu meklēšana. Šoreiz arī pieredzes punktu krāšana un globāla statisika. Stiprākais pluss ir tehniskā uzbūve. Visas spēles, kas tiek veidotas, notiek uz officiālajiem Grid serveriem, nevis veidotāja datora, tapēc, lai kā arī kādam no dalībniekiem bremzētu internets, pārējos tas neietekmē un viņš viens pats raustās savā nodabā. Tā ka slikta pieslēguma spēlētāji netraucē pārējiem.Traucē tie, kas ka parasti online braukšanas traucē, ir bērni un āksti, kas nevis brauc, bet mēģina sadauzīt citu braucēju mašīnas un pamatīgi bojā sacīkstes.

Kopumā spēles process ir neticami aizraujošs un noslīpēts līdz sīkumam. Galvenais šajā spēlē ir nevis mašinas krāsošana un antispārnu staipīšana, bet gan pati sacensība. Pēc iespējas mazāk aiztures starp sacīkstēm, un praktiski viss spēles process ir no vienas trases ārā, nākamajā iekšā. Nekādu nevajadzīgu muļķību, tikai īstas autosacīkstes. Klasiskas, realistiskas, skaistas, ātras. Ja vien esat autosacīkšu fans, šī spēle būs labākais ko pēdējā laikā esat baudijuši.

Vienā teikumā: Viennozīmīgi labākā braukšanas spēle kopš revolucionārās Need For Speed Porsche Unleashed.