Tomb Raider Anniversary
Ir veicie Tomb Raideri un ir jaunie. Pie vecajiem es liktu visus kokainos un klučainos savārstijumus, kas sen senos laikos iekaroja geimeru sirdis. Pie jaunajiem es liktu pēdējos divus – Legends un Anniversary (arī topošais underworld), kas ir veidoti ne tik ļoti balstoties uz iepriekšējām daļām, kā balstoties uz filmām. Neesmu gluži veco versiju fans, bet esmu spēlejis. Bet pie jaunajiem gan mana attieksme un vēlme spēlēt stipri mainās. Kapēc?
Pirmkārt jau, beidzot Lāra Krofta ir tāda kā filmās. Ātra, lokana un patiešam bīstama, nevis uz 2 stubeņiem uzstutēts koka klucis, kas pārvietojas pa x un y asi attiecīgi cik reizes ir uzspiests uz pogas. Viņa rāpjas, šūpājas, lokās, pievelkas, lēkā, lien un visādi citādi priecē vīriešcilvēka acis ar nu jau stipri detalizētāku augumu. Viņa ir palikusi par cilvēku. Viņas kustību diapozons ir kā jaunai sportiskai sievietei nevis 80gadīgam, ar reimatismu slimam, vecim. Viņa patiešām lokās, cilvēki! Lai dzīvo plastika. Burvīgi.
No mīklu un līmeņu viedokļa nekas nav mainijies. Anniversary arī nevajadzētu būt, jo satura ziņā, tā ir tā pati pati pirmā Tomb Raider spēle, tikai pārstrādāta ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām. Tiesa, Legends, parādijās nebijuši uzdevumi un to izpildes veidi. Grafiskais noformējums nav pārspīlēts un datoru bremzējošs. Tas ir salīdzinoši vienkāršs, taču pietiekami pievilcīgs, lai mūsdienu vidusmēra cilvēks spēli varētu palaist uz normāli maksājoša datora.
Mūzika ir līmenī. Atbilstošs, ne-popsīgs skaņu celiņš lieliski palīdz radīt atmosfēru. Nu jā, atmosfēra. Tā ir vislabākajās TR tradīcijās. Vēsturiskas un mītiskas vietas, pilnas ar seno cilvēku lamatām un dažādiem zvēriem. Reizēm mijas ar bandītiem un nelielām sižeta ievirzēm par tēmu – sliktie puši mēģina dabūt tos pašus artefaktus ko bizainā meitene. Gluži kā filmās. Praktiski pēdējās divas sērijas spēles ir trešā un ceturtā filma, tikai skatītājs šķietami kontrolē situāciju un skatītājam ir jādomā līdz, ko darīt tālāk. Tikai nav lielas izvēles, jādara vienalga tas kas ir paredzēts scenārijā.
Tiem, kas tiko sākuši geimeru gaitas: Tomb Raider ir spēle par kāpelēšanu gar sienām, šaušanu pa vilkiem, bezgalīgu kloķu raustīšanu un seno ierīču trūkstošo zobratu ievietošanu, kuri nezin kāpēc ir nonākuši līmeņu otrā galā. Taču vairāk par visu, spēle ir blenšana uz Miss Kroftas pārmēru lielajām rūtīm un nomierinoša vērošana, kā lēdijas slapjais augums lokās rāpojies ārā no kārtējā baseina kurā paslēpta slepena eja pēc artefakta.
Vienā teikumā: Piemīlīga (nevis aizgrābjoša) skraidelēšana pa putekļainiem tempļiem un pasaules glābšana, kā bērnībā spēlējoties pagalmā, tikai skrējējs šoreiz ir sexīgs zaķis.
Pašlaik spēlēju 
ĒĒĒ kas tas par bullšitu? Tieši vecajos TombRaider Lara varēja veikli skraidīt, bet viena no galvenajām problēmām jaunajos, par kuru tu izlasīsi jebkurā citā Review, ir tas ka šeit lara lēni kustas un “bremzē”.
Viss ir tieši otrādāk. Nevis lasi Review, bet pamēģini.